LV EN RU
Politiku saskaņotība attīstībai

Kas ir politiku saskaņotība?

Pēdējās desmitgadēs uzmanības centrā ir nokļuvis jautājums par nepieciešamību nodrošināt saskaņotību starp attīstības sadarbības politiku un citām politikām. Šī tendence norāda uz ciešo savstarpējo atkarību starp attīstītajām un attīstības valstīm. Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācijas (OECD) eksperti ir nonākuši pie secinājuma, ka ar palīdzības sniegšanu vien ir par maz, lai nodrošinātu attīstības valstu izaugsmi un ka ir nepieciešama dažādu attīstīto valstu ārējo attiecību aspektu koordinācija. Šobrīd vairākas attīstīto valstu politikas kā enerģētikas politika, tirdzniecības politika, lauksaimniecības politika un klimata pārmaiņu politika reizēm nonāk pretrunā ar attīstības sadarbības politikas mērķiem. Eiropas Komisija kopš 2007. gada izstrādā ziņojumus, kuros tiek novērtēta dažādu politiku saskaņotība ar attīstības sadarbības politikas mērķiem. Jaunākais ziņojums ir publicēts 2013. gadā.

Eiropas Parlaments ir iecēlis ziņotāju par politiku saskaņotību attīstībai, kas reizi divos gados gatavo savu ziņojumu par šo jomu.  2014. gada ziņojums.

 

Kāpēc ir vajadzīga politiku saskaņotība attīstības jomā?

Attīstības sadarbības mērķis ir nodrošināt attīstību visā pasaulē un palīdzēt trūcīgajām valstīm tikt ārā no nabadzības slazda. Saskaņotas  politikas  mērķis  attīstības jomā ir novērst gadījumus, kad attīstītās valstis ar vienu roku palīdzību sniedz, bet ar otru roku situāciju attīstības valstīs padara sliktāku – piemēram, sniedzot  grantus  un dotācijas Āfrikas  valstīm, tomēr, citu  politiku  rezultātā  radot apstākļus, kuros  nabadzīgo  valstu  iedzīvotāji nevar  attīstīt  konkurētspējīgu  ražošanu un nodrošināt sevi  ar  pārtiku, ir spiesti saskarties  ar klimata pārmaiņu  izraisītām  katastrofām un izglītotāko  cilvēku  izceļošanu. Tā veidojas  situācija, kurā nav  iespējams  izskaust  badu, nabadzību  un nelegālo  imigrāciju  uz  konkurētspējīgākām  valstīm.

Ar saskaņotas politikas palīdzību turīgās valstis palīdz ne tikai trūcīgajām valstīm, bet arī pašas sev, jo tādējādi var tikt mazinātas tādas nevēlamas parādības kā terorisms, starptautiskā organizētā noziedzība, reģionālie konflikti un nabadzība.

 

Politiku saskaņotība ES

Politiku saskaņotība attīstībai ES valstīm ir juridiski saistoša apņemšanās, kas iekļauta Lisabonas vienošanās 208. punktā.

Eiropas Komisija ir identificējusi 12 politikas, kuru realizācija būtiski ietekmē Eiropas Savienības iespējas sasniegt attīstības sadarbības politikas ietvaros izvirzītos mērķus. Tās ir tirdzniecības, vides, klimata pārmaiņu, drošības, lauksaimniecības, zivsaimniecības, nodarbinātības, migrācijas, zinātnes un pētniecības, transporta, enerģētikas un informācijas sabiedrības politikas. Fakts, ka attīstības sadarbības politikas rezultātus ietekmē tik liels dažādu politiku skaits, liecina, ka pilnīgas politiku saskaņotības panākšana ir tikpat kā neizpildāms uzdevums, tomēr ES valstu spēkos ir novērst vismaz pašas negatīvākās šo politiku izpausmes.
Uz šādu nepieciešamību tiek norādīts CONCORD (Eiropas NVO federācija, kas darbojas starptautiskās attīstības, humānās palīdzības un attīstības izglītības sfērā) 2009. un 2011.gada ziņojum0s, kur kritiski tiek izvērtēta saskaņotības principa īstenošana starp dažādām ES politikām, kas būtiski ietekmē attīstības valstis.
Tas nozīmē, ka politiku saskaņotības nodrošināšanā ļoti būtiska ir efektīvas partnerības veidošana starp valsts institūcijām un nevalstisko sektoru. Attīstības NVO uzdevums ir uzraudzīt politiku saskaņotības principa ieviešanu praksē un norādīt uz gadījumiem, kad augstākminēto politiku īstenošana apdraud attīstības mērķu sasniegšanu.

POLITIKAS SASKAŅOTĪBA UN NESASKAŅOTĪBA PRAKSĒ

Tirdzniecība un attīstība
Tirdzniecības liberalizācija tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem instrumentiem attīstības veicināšanai, proti, attīstības valstīm ir nepieciešama piekļuve turīgo valstu tirgiem. Praksē tomēr tirdzniecības liberalizācija ir abpusēja, un atvērti tiek ne tikai attīstīto, bet arī attīstības valstu tirgi. Palielinot tirgus atvērtību, izrādās, ka attīstības valstu ražotāji bieži vien nespēj konkurēt ar turīgo valstu ražotājiem. No vienas puses, patērētāji pozitīvi novērtē cenu pazemināšanos tirdzniecības liberalizācijas rezultātā, tomēr, no otras puses, ja konkurēt nespējīga izrādās liela daļa attīstības valstu ražotāju, tad izpostītas tiek veselas nozares un bez darba paliek tūkstošiem cilvēku. Īpaši postoši ir tie gadījumi, kad konkurences cīņā ar citu valstu ražotājiem zaudē pārtikas ražotāji un kad attīstības valstis kļūst par pārtikas importētājām. Ir zināmi daudzi gadījumi, kad attīstības valstīs pēc tirgus atvēršanas izzūd vairākas ražošanas nozares, piemēram, piensaimnieki nespēj sacensties ar importēto piena pulveri, bet putnu audzētāji zaudē konkurences cīņā ievestajai saldētajai putnu gaļai. Šādi gadījumi neveicina attīstību un norāda uz to, ka tirdzniecības liberalizācijai var būt postošas sekas.

Vide, klimata pārmaiņas un attīstība
Kaut arī vide arvien biežāk tiek uztverta kā sabiedrības labums pasaules mērogā, TAM 7 nav saņēmis nepieciešamo uzmanību, tādējādi riskējot, ka tas netiks izpildīts daudzās jaunattīstības valstīs.Nabadzīgākie cilvēki vairāk cieš no sekām, ko izraisa vides pasliktināšanās, dēļ tiešās atkarības no dabas resursiem, kas nodrošina viņu iztiku.
Klimata pārmaiņas akcentē netaisnību, kāda pastāv attīstīto un attīstības valstu attiecībās. Klimata pārmaiņas ir attīstīto valstu iedzīvotāju ekonomisko aktivitāšu izraisītas, taču visvairāk no tām cieš attīstības valstu iedzīvotāji, kuru radītās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ir nenozīmīgas.
Ja attīstīto valstu iedzīvotāji pārsvarā spēs pielāgoties klimata pārmaiņām, tad attīstības valstu iedzīvotāju rīcībā nav ne resursu, ne zināšanu, lai tām pielāgotos. Bažas rada tas, ka pagaidām attīstītās valstis neizrāda pietiekamu gatavību, lai palīdzētu attīstības valstu iedzīvotājiem pielāgoties pārmaiņām.
Klimata pārmaiņu pielāgošanās finansējumu vajadzētu piešķirt papildus jau atvēlētajiem attīstības sadarbības līdzekļiem. Nepieciešams stiprināt atbalstu jaunattīstības valstīm, lai izstrādātu vides politiku atbilstoši viņu ekonomiskajiem un sociālajiem mērķiem. Zaļā ekonomika ir galvenais veids, kā nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, mazināt nabadzību un radīt darbavietas.

Lauksaimniecība un attīstība
Lauksaimniecība ir galvenā nozare, lai veicinātu nabadzības samazināšanos un pārtikas nodrošinātību. Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) lēmumu ietekme ir tūlītēja, tieša un bieži vien ļoti postoša jaunattīstības valstu ekonomikām. Lai Eiropas KLP būtu saskaņota, saderīga ar Tūkstošgades attīstības mērķiem un spējīga reaģēt uz jaunām demogrāfiskām, sociālām, ekonomiskām un klimata izmaiņu problēmām, nākotnes KLP jāveicina pārtikas nodrošinātība Eiropā, ilgtspējīga lauksaimniecība un tā nedrīkst pārkāpt visnabadzīgāko cilvēku tiesības uz pārtiku.
Vairāk par KLP saskaņotību attīstībai lasiet šeit.

Enerģētika un attīstība
Enerģija ir ilgtspējīgas attīstības un nabadzības samazināšanas centienu pamatā. Tā ietekmē visus attīstības aspektus: sociālos, ekonomikas un vides. Pēdējos gados attīstītās valstis ir spērušas soļus, lai palielinātu atjaunojamo resursu īpatsvaru enerģijas patēriņā. Šis solis kopumā ir vērtējams pozitīvi, tomēr, piemēram, biodegvielas ražošanai ir nepatīkamas un sākotnēji neparedzētas sekas. Biodegvielas kultūru audzēšanai ir nepieciešamas lielas zemes platības. Tā kā ES valstīs lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības ir ierobežotas, tad biodegvielas kultūras aizvien vairāk sāk audzēt attīstības valstīs, kur tādējādi mazākas zemes platības tiek izmantotas pārtikas audzēšanai.
Pieejai atjaunojamās un ilgtspējīgās enerģijas avotiem jābūt visnabadzīgāko valstu attīstības politikas sastāvdaļai, jo īpaši, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas Tādēļ ES būtu jāpaplašina sadarbība un tehnoloģiju nodošana enerģētikas nozarē, kas ļauj šīm valstīm pilnīgu enerģijas attīstību, tādējādi veicinot Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu.
Vairāk par biodegvielas politikas ietekmi uz attīstības poltiku lasiet šeit.

Migrācija un attīstība
Eiropas attīstītās valstis aizvien vairāk sāk lūkoties uz migrācijas politiku kā instrumentu, ar kura palīdzību būtu iespējams piesaistīt spējīgākos prātus no citām zemēm tādējādi vismaz daļēji atrisinot demogrāfiskās problēmas. Zilās kartes ieviešana ir viens no nesenajiem piemēriem ES valstu mēģinājumiem kontrolēt migrāciju un piesaistīt labi izglītotus speciālistu. Šādas politikas ieviešana ir Eiropas valstu interesēs, taču, tādējādi tiek apdraudēta trūcīgo valstu attīstība, jo ar šādas sistēmas palīdzību tiktu radīti priekšnosacījumi tam, lai no šīm valstīm uz Eiropu aizplūstu spējīgākie speciālisti. No otras puses, mazkvalificētiem darbiniekiem no jaunattīstības valstīm ir grūti migrēt, jo tā ir ļoti selektīva un negodīga sistēma. Nepārdomāta migrācijas politika var nonākt pretrunā ar attīstības sadarbības mērķiem.

Inovācija, izpēte un attīstība
ES pētniecības politika ir devusi izšķirošu ieguldījumu attīstībā tādās jomās kā veselības aizsardzība un pārtikas nodrošināšana, proti, finansējot pētniecības projektus. Tomēr jaunattīstības valstu pētnieku līdzdalības līmenis bieži vien ir zems. Viens no lielākajiem šķēršļiem viņu dalībai pētniecības sadarbībā ir ierobežotās iespējas, kā arī piemērotas infrastruktūras trūkums. Tādēļ ir svarīgi uzlabot šo valstu pētniecības spējas, nodrošinot vienādas iespējas un efektīvu ieguldījumu jauninājumos jaunattīstības valstīs.
Pētniecība un izstrāde veicina ekonomisko izaugsmi un rada jaunas darbavietas. Jaunās tehnoloģijas arī palīdz risināt nabadzības, veselības un vides degradācijas problēmas. ES un jaunattīstības valstu partnerības izveidošana jauninājumu un pētniecības jomā ir būtiska, lai veiksmīgi ieviestu post-2015 attīstības ietvara mērķus.

 

Jaunākais CONCORD ziņojums par politiku saskaņotību attīstībai

http://www.concordeurope.org/publications/item/259-spotlight-on-eu-policy-coherence-for-development

 

Vecāki materiāli par politiku saskaņotību attīstībai:

Lasi vairāk: