LV EN RU
Vēstnieces Paulas Āboliņas Ābolas pārdomas par filmu Laimes ekonomika

laimes_ekonomika

Kad esam mazi, mūsu ēdienreižu saturu nosaka vecāki. Visbiežāk mamma. Nu, dažreiz mums sanāk pačīkstēt, lielveikalā stāvot pie šokolādes vai čipsu, vai citu krāsainu iepakojuma plaukta, mamma_bernsun tad mammas, lai neapkaunotu pašas sevi ar kliedzošu un raudošu bērnu, ātri ieliek kāroto iepirkumu groziņā.  Arī bērnudārzā un pamatskolā mūsu ēdienreizes ir stingri uzraudzītas un tiek darīts viss, lai pietiekami apēstu gan dārzeņus, gan gaļu, gan dzertu pienu, gan ūdeni. Viss TIEK KONTROLĒTS.

 

Tad mēs augam lielāki un kontrole vairāk nav tik uzstājīga. Varam izvēlēties vai vēlamies ēst brokastis, varam izvēlēties ēst skolā pusdienas vai doties uz kafejnīcu, varam ņemt kastītē kaut ko apēdamu līdzi. Varam demonstratīvi norādīt, ka burkāni nav mūsu iecienītākie dārzeņi un ka no zupas jau nevar paēst. Vecāki to pieļauj, jo esam jau, nu, gjunkana pieauguši, lai paši izlemtu. Iespējams, mūsu stāvēšana lielveikalā pie krāsainu iepakojuma stenda kļūst ar vien biežāka. Iespējams, mums ir pārāk liels slinkums kaut ko gatavot pašiem – jo bija tik ērti, ka izvēles un kontrole pār to, ko mēs ēdam, biju citu rokās.
Un tagad es skaitos liela – pieaugusi – kontrole pār to, ko es ēdu, ir manās rokās. Es paskatos uz  savu pusdienu trauku. karogiVai varu pateikt, kāda ir ēdienu sastāvdaļu izcelsme – no kurienes tās ir atceļojuši? Kādu ceļu mērojuši dārzeņi, lai šodien remdētu manu izsalkumu? Es neesmu pārliecināta, ka esmu spējīga nosaukt valsti, no kuras nāk brokolis, vai burkāns ir no Lietuvas vai Latvijas? Vai vistas stilbiņš ir audzis kaut 100 km attālumā no vietas, kur es pusdienoju? Kas īsti ir atbildīgs par to, kas ir uz mana šķīvja?
Filma „Laimes ekonomika” meklē atbildes uz līdzīgiem jautājumiem – kādi ir mūsu paradumi, vai mēs aizdomājamies, ka pasaules nebeidzamā vēlme līdzināties un uzskatīt Rietumus (tos, kas ASV) par kaut ko daudz labāku, mūs nekad nav darījusi laimīgākus? Jo galu galā – mēs taču visi vienmēr vēlamies būt laimīgāki?! Filma izstāsta stāstu – kā skaista kultūra, kurā cilvēks nekad nav juties nelaimīgs, bez darba, dažu desmitgažu laikā pārvēršanas par vidi, kurā cilvēki ir nabadzīgi, nelaimīgi, nespēj atrast darbu vai tiem nav iespēja darīt to, ko tie vēlas darīt. Filma izstāsta stāstu par to manu brokoli, kurš mērojis tik ļoti tālu ceļu līdz manam šķīvim. Filma paskaidro, kā rokās īsti ir mūsu izvēles, kāpēc dažreiz mana „viena cilvēka izvēle” neskaitās.

lv_arzemes

Pēc filmas noskatīšanās es pati varu sniegt atbildi uz sev uzdoto jautājumu: Kas ir atbildīgs par to, kas ir uz mana šķīvja? – Es! Aizdomājos par to, ka nav nepieciešams patērēt preces no citām valstīm un pasaules malām, ja ir pielīdzināmas kvalitātes produkts no Latvijas. Ka iespējams man nav nepieciešams ne banāns, ne ananās un ir pietiekami ar kaltētiem āboliem un kompotu. Iespējams ir jānopērk Priekules vai Kuldīgas maiznīcu produkcija, nevis maize ar skaistu šiltīti „Fazer”! Uz veikalu jāiet ar galvu uz pleciem.  Jo es esmu tā, ko es ēdu. Un varbūt izklausās ļoti savādi, bet es negribu būt Spānija, Dienvidamerika, Lietuva vai Portugāle. Es gribu būt Latvija!

50kmLIELAIS NOBEIGUMS Izaicinu sevi vienu nedēļu patērēt produkciju, kura nāk no 50km radiusa. Ar dāzeņiem, iespējams, būs tā pagrūtāk, bet ir taču draugi ar piemājas dārziņiem un ziemas pagrabiem. Ar augļiem aprīlī? Žāvēti āboli, burciņu tukšošana un saldētavas atvēršana. Nekas nav neiespējami. Ar kaut ko ir jāsāk. Es būšu tās pārmaiņas, kuras vēlos redzēt.